Vēlies autovadītāja apliecību? Laiks, nauda un nervi!

auto vadītāja apliecība

Agrāk autovadītāja apliecību iegūt bija salīdzinoši vienkārši. Tagad? Tagad noteikti vajadzēs daudz naudas, daudz brīva laika un ļoti daudz pacietības. Vēlos padalīties savā pieredzē, īpaši ar meitenēm, kuras vēlas iemācīties vadīt automašīnu un sākt to darīt gandrīz no nulles punkta.

Mans ceļš uz autovadītāja apliecību sākās jau daudzus gadus atpakaļ. Bet par to es pat nerunāšu, jo tikko biju pabeigusi vidusskolu un man allaž pietrūka naudas. Teorijas kursu noklausījos, bet lai brauktu man naudas tā arī nesanāca. Atsāku mācīties brīdī, kad iepazinos ar savu draugu, kurš ikdienā strādā ar mašīnām un kuram jau bija gaužām apnicis to vien darīt kā vadīt auto. Viņš saskatīja iespēju tikt pie personīgā šofera…

Atkal jau noklausījos teorijas kursu un bija jāķeras klāt braukšanas nodarbībām. Jā, biju pirms tam braukusi ar auto, bet ļoti reti un maz, laukos, pirms daudziem gadiem. Bet tagad es biju Rīgā, vietā, kur man šķita – šoferi ir nenormāli, brauc virsū un izrāda agresiju! ES NEGRIBU!

Sāku braukt. Ziniet, padevās tīri labi. Ar instruktoru sadzīvoju un sapratos labi, pajokojām, parunājām… Tomēr pēc neskaitāmām nodarbībām man nolaidās rokas. Likās, ka braucam pa vienu un to pašu maršrutu, neko jaunu neesam apguvuši, bet līdz eksāmenam jāizbrauc vēl pus Rīga un figūras jāiemācās. Tiešām mana pacietība pazuda. Tehniski jau braucu tā, ka likās – daru to gadiem. Bet vietas nemainījās un nemainījās.

Riskēju. Nomainīju instruktoru. Šim bija cita stratēģija. Sākām katru nodarbību ar figūru laukumu. Likās, ka es to milzīgo mašīnu nevaru ielauzīt mazajos vārtiņos vai citās figūrās, tomēr ar katru nodarbību sanāca arvien labāk. Pilsētā braucām pārliecinoši, katru reizi jaunu maršrutu. Ticiet vai nē, pēc piecām nodarbībām viņš pateica, ka esmu gatava eksāmenam, braukt es māju, lai riskēju. Sapratu, ka iepriekšējais instruktors mani bija “vazājis aiz deguna”, sen jau būtu izbraukuši visu pilsētu trīs reizes pa šo laiku!

Teorijas eksāmenu CSDD biju nokārtojusi ar pirmo reizi, tur sirds bija mierīga. Pieteicos uz braukšanas eksāmenu ar domu – kas būs, būs.

Ierados CSDD no paša rīta. Rokas un kājas trīcēja, biju pārliecināta, ka šī nebūs tā diena, kad tikšu pie apliecības. Tiku pie trīs lietām, no kurām baidījos kā no nāves – sieviete inspektore, kas izskatījās TIK skarba, figūra, kas man sagādāja problēmas un mašīna, ar kādu nekad nebiju braukusi.

Gandrīz izgāzos pirmajā figūrā. Bet gandrīz… Par mata tiesu iebraucu atpakaļgaitā šaurajā garāžā. Devāmies pilsētā. Sirds bija mierīga jau dēļ tā vien, ka figūras vairs nekad nebūs jābrauc!

Ticiet vai nē, pieļaujot kļūdas, baidoties, trīcot izbraucu pilsētu. Atgriezos CSDD stāvvietā. Inspektores seja bija kalta akmenī. Es zināju, ka esmu pieļāvusi vismaz vienu kļūdu, kas man neļaus eksāmenu nokārtot… Bet, kad viņa pateica – “Eksāmens ir nokārtots”, es gribēju to sievieti apskaut un izteikt viņai visus pasaules PALDIES! Tālāk neko nedzirdēju, tikai frāzes – “jāuzlabo, tehniski ļoti labi, jātrenējas…”

Pēc 20 minūtēm man rokās bija kartiņa, ko gaidīju vairākus gadus. Ar pirmo reizi!

Mācieties, trenējieties, nepadodieties, ja esat sākuši! Tā nav tālmācības pamatskola, tā ir autoskola – dārgi un sarežģīti, tomēr vērtība uz mūžu. Un tas nav tik sāpīgi kā endoskopija vai cita medicīniska operācija. (Endoskopija ir barības vada izmeklēšana – endoskopija vca.lv).

Man šis prieks izmaksāja apmēram 800 EUR. Paņēma daudz nervu, prasīja daudz asaru un dusmu. Toties tagad ir miers…

You may also like