Vai sistēma strādā labi?

sistema

Nu jau sācies jaunais gads, taču cilvēki joprojām nav apmierināti ar daudzām lietām, ko pērnā gada nogalē mums kā aukstu ūdens šalti uzdāvināja politiķi, proti, pieņemtais valsts budžets pierāda, ka joprojām svarīgāka ir nevis ilgtspējīga valsts attīstība un labklājībā dzīvojoša tauta, bet gan katram sava kabata un savu radu, draugu piepildītie maki, kuri, starp citu, arī piepildīti vien uz neilgu laiku. Spilgts piemērs – gada nogalē sadalītās deputātu kvotas. Tādos brīžos gribas kaukt pret mēnesi vai arī ņemt kūtsmēslu dakšu un kopā ar citiem aizvainotajiem iet stāvēt pie Saeimas. Cik tad ilgi šo sistēmu uzturēs un baros, nedomājot ne par kādiem mērķiem visas sabiedrības labā?

Kāpēc mums nav savas pašcieņas?

Tādu jautājumu man gribas uzdot katru reizi, kad mūsu politiķi pieņēmuši kādu lēmumu, kurš mums uzspiests no malas. Visi Starptautiskā valūtas fonda noteikumi, kurus pieņēma, lai mūsu valsts dabūtu aizņēmumu un celtu savu „Veiksmes stāstu”, grieķiem bija pie vienas vietas, un pat tagad ir dzirdams, ka viņiem šo to gatavi pat norakstīt. Kāpēc mums neviens neko nenoraksta? Tāpat arī absurdi reizēm liekas mūsu valsts darboņu centīgi apstiprinātie likumi, kurus „iesaka” Eiropas Savienība. Kamēr Eiropas vecā daļa šādiem ieteikumiem pat īsti necenšas sekot, mēs kā kalpi klanāmies un izpildām līdz pat pēdējam burtam un pat pārspīlējam.

Visticamāk šādu rezultātu esam ieguvuši vairāk nekā 800 gadu verdzības jūgā, kad kāds mūs nepārtraukti mācīja, kā labāk dzīvot, mūsu zemē ņēma mums visu nost un bāza savās kabatās. Tagad tas pats vien turpinās, bet mehānisms ir daudz smalkāks un viltīgāks.

Kas man lika aizdomāties par sistēmu?

Stāsts pavisam vienkāršs. Savā ģimenē saskaros ar veselības un ārstniecības sistēmu. Jocīgākais ir tas, ka aizejot pie ģimenes ārsta, nevis viņš mūs ārstē un mums zvana, ka kādu analīžu rezultāti nav labi, bet mēs paši interesējamies, zvanām, prasām. Mums ārstē nevis slimības cēloni, bet sekas, un bieži vien mums pašiem ir jāsaka saviem ārstiem, kas mums labāk der un palīdz. Jocīgākais, ka ārsts pat līdz galam nepainteresējas, un piekrīt.

Kā tas notiek? Ja man ir aizdomas, ka problēmas ir ar kādu no vēdera orgāniem un to noskaidrot var palīdzēt ultrasonogrāfija, es uzreiz dodos pie ārsta un prasu nosūtījumu. Ārsts uzklausa, piekrīt, ka ultrasonogrāfija būs īstā, un tiešām iedod nosūtījumu. Kad ultrasonogrāfija apmeklēta, tad jau var redzēt, kā rīkoties tālāk: meklēt nākamos vaininiekus pašiem, vai jau nodoties ārstēšanās kursam. Man šķiet, normāli būtu: es atnāku, pastāstu savu vainu, un ārsts dod visus nosūtījumus, tad saņemot rezultātus, izpēta tos, tad ar mani sazinās un dod man nākamos norīkojumus, kā rīkosimies tālāk. Taču mums kaut kā viss notiek ačgārni.

Man likās, ka tikai man tāds ģimenes ārsts, bet nekā! Izrādās, sistēma tāda un teju visiem tā ir.

Lai kaut ko iegūtu jaunu, jātiek vaļā no vecā

Vienīgais, kā šo situāciju var risināt, ir vecā gudrība, ka „pilnā traukā ūdeni neieliesi”. Tātad, lai kaut ko mainītu, ir pilnībā jāatmet vecā un jārada no jauna viss. Mums tāda iespēja ir bijusi – kad atguvām savu neatkarību, taču, šķiet, daudz kas aizgājis pašplūsmā un kādā brīdī labā ideja ir kļuvusi par ne tik labu. Graut no jaunas negribas un būtu muļķīgi. Tātad atliek vien meklēt sevī pašiedvesmu un rast jaunus uzlabojumus, bet te jau jābūt ieinteresētām pilnīgi visām pusēm: pacientiem, ģimenes ārstiem un valstij. Mums kaut kā apmierināta ir labi ja tikai viena daļa…

You may also like