Par tiem, kam ātrums ir asinīs!

ātrums

ātrumsEs ik pa laikam apmeklēju dažādus aizraujošus pasākumus. Mans hobijs ir fotografēšana, bet ar to nodarbojos tikai tad, kad parādās iedvesma pēc jaunām bildēm vai kāds draugs palūdz… Jo man patīk skatīties, izbaudīt emocijas, kādas rodas pasākumu vērojot ar acīm, ne caur objektīvu. It sevišķi, ja kādam jājūt līdzi.

Brīvdienās apmeklēju motokrosu. Ak, ja jūs vien zinātu, kādas emocijas spēj izraisīt pasākums, kas vēl pirms gada būtu bijis manā “nepatīk” sarakstā. Tad, kad vēl man motocikli likās bieds un kas skaļš, nepatīkams un mieru traucējošs… Tagad ar mirdzošām acīm stāvu pakalnā pie koka, trases labākajā punktā, no kura paveras ideāla redzamība. Ķeru kadrus. Gan ar acīm, gan fotoaparātu.

Man žilbst acis no tā, kādās krāsās tērpušies sportisti. Un es atkal ķeros pie kameras. Šķiet, kādi tik cilvēki neslēpjas zem ķiverēm – jaunieši, vīri gados, meitenes, bērni… Kas viņus visus tā vieno šajā samērā skarbajā sportā? Ātrums. Kaislība.

Brīdī, kad uz starta stājas pavisam mazie braucēji uz kvadracikliem un miniatūriem motocikliņiem, es kameru nolieku pavisam malā. Ko tādu gribas redzēt ar abām acīm un izbaudīt. Kādas emocijas. Mazie sporta aparāti nav tik jaudīgi, lai uzvilktu dubļainajā kalnā, bet mazās moto – sirdis spiež gāzi un tiecas pēc uzvaras! Un steidz palīdzēt vecāki! Mātes un tēvi izkliedz pamudinošus saukļus, treneru cienīgas uzrunas un komandas cerībā, ka mazie tās dzirdēs trases murdoņā. Tēvi metas dubļos, lai pastumtu tos, kas iestrēguši un nespēj tālāk pabraukt. Ziniet, ko es sapratu? Mazajiem baiļu nav. Tie lēcieni, tie asie pagriezieni…

Man patīk pavērot arī cilvēkus, kas atbalsta un vēro. Tos, kas atbraukuši līdzi kādam sportistam un tos, kas vienkārši atnākuši pasūkt alu. Grūtnieces, mātes ar maziem bērniem, veci onkuļi un lērums jauniešu. Šeit ir visi. Un vērojot šos cilvēkus, kam savā ziņā VISIEM ir ātrums un sāncensība asinīs es aizdomājos. Visi ar laiku paliks veci, arī tie, kas vēl itin aši traucas pa trasi. Kas visus šos ātrummīļus aprūpēs vecumdienās? Vecu cilvēku aprūpe (tena.lv) ir tas, par ko es aizdomājos skatoties trakos kritienus trasē un ambulances mašīnas, kas gaida savu iespēju trasē.

Lauzti kauli uz trases un treniņos, pušumi un sasitumi. Tas īstenam sportistam šķiet nieks salīdzinot ar to, kad tiek saskādēts viņa inventārs, kolēģis un draugs – motocikls. Kāda vēl vecu cilvēku aprūpe, ja jāaprūpē tas, kas tevi izved pa trasi uz pirmo vietu. Un atkal man parādās smaids uz lūpām. Skatoties kā mirdz acis sportistiem – senioriem. Viņi uzvelk ķiveres un tai brīdī neviens vairs neredz, kāda vecuma cilvēks brauc trasē. Brauciens ne ar ko neatšķiras no tā, kādu vēroju, kad brauc jaunieši. Varbūt nedaudz prātīgāks, pieredzes bagātāks un pat baudāmāks…

Es novēlu, lai ik vienam motosportistam, kam ātrums ir asinīs, vienmēr būtu laiks pačubināt savu motociklu garāžā, kad vairs nevar ar to izbraukt. Es novēlu, lai visi savā dzīvē sasniedz tās godalgas, par kurām sapņojuši. Lai vecumdienās nebūtu vien jāskatās, kā brauc citi, bet lai būtu pašiem savi ieraksti, ar ko padižoties mazbērniem un gremdēties patīkamās atmiņās pašiem.

Tik skaisti ir vērot emocijas un iespaidoties pašam. Un tad, kad emocijas ir tik sakāpinātas, arī fotogrāfijas izdodas labāk. Vēroju bildes, ko uzņēmu, un domāju – kā viņiem nav bail. Kādi starti, kādi lēcieni, kādi lidojumi. Lūk, kā izskatās cilvēki, kam ir hobijs, aizraušanās, patiesa sporta mīlestība. Lūk, kā tas izskatās cilvēkam no malas, kam motosports visā visumā ir sveša niša. Vismaz pagaidām. Jo, ja kaut kas iepatīkas, tas sevī vienkārši “ievelk” …

You may also like