Novecošana ir neizbēgams process

novecošana

Laiks rīkojas pret mums, jo ar katru minūti, stundu un dienu mēs tuvojamies tam neizbēgamajam mirklim, kad dzīvība pārtrūks. Mēs novecojam ar katru mirkli. Ikdienā jau to tā nejūtam, bet, kad paskatās fotogrāfijas pirms pieciem un desmit gadiem, tad skaidrs, ka seja vairs nav tik gluda, acu kaktiņi ir noslīdējuši, kermenis ir nedaudz izplūdis, jo pa šo laiku taču ir piedzimuši bērni, sākusi palēnināties vielmaiņa. Pienāk tādi brīži, kad novecošanos izjūtam diezgan skaudri.

Man tas notiek tad, kad paskatos uz savu jaunāko māsu, kurai ir sešpadsmit. Viņa ir kā svaigs un tikko uzplaucis zieds. Man pašai šķiet, ka arī es vēl tikko tāda biju, bet tas taču bija pirms piecpadsmit gadiem. Kas tik pa šo laiku nav iedzīvots! Un tas viss atstājis pēdas ķermenī un sejā.

No vecuma nevar izbēgt

Protams, ka ar to ir jāsamierinās, jo novecošana ir neizbēgams process, to nevar pārtraukt, bet var palēnināt. Ja pieliek pūles, tad var šo procesu aizkavēt, ļaujot ilgāk ķermenim saglabāt labu izskatu.

Tikai aktuāls ir jautājums, kur ir tā robeža, kuru skaistuma un jaunības vārdā neesam gatavi pārkāpt?

Man tā ir plastiskā ķirurģija. Neesmu gatava pārveidot savu ķermeni, lai izskatītos pēc divesmitgadnieces. Protams, ka plastiskā ķirurģija reizēm ir ļoti nepieciešama, jo ir jāveic rekonstrukcija pēc traumām, jārisina kādi iedzimti un iegūti defekti. Tas ir kaut kas cits. Bet plastiskā ķirurģija, kas pārvērš mani par citu cilvēku, neatbilst manām dzīves vērtībām. Tāpēc es uzskatu, ka skaistuma un jaunības saglabāšanā ir jāpietiek ar kosmētiskajiem līdzekļiem un veselīgu, aktīvu dzīvesveidu.

Saka, ka sievietei ar katru nākamo dzimšanas dienu ir jāpērk dārgāks sejas krēms.

Savā ziņā tam varu piekrist. Ja divdesmit gados vispār bija vienalga, ko smērēju uz sejas, tad tagad izlasu katru burtu sīkajā drukā. Un izvēlos to, kas sniedz manai ādai visu to labāko. Un parasti tā nav lētākā prece plauktā.

Bet, ja grib noturēt labu izskatu, tad tādiem pirkumiem nevar žēlot naudu. Vēlāk tas skaudri atmaksāsies ar to, ko redzēsim spogulī. Protams, ka trīsdesmit gados čīkstēt par novecošanu ir mazliet nekaunīgi, jo es taču droši vien pat nevaru iedomāties, kā jutīšos un izskatīšos piedesmit un vairāk gadu vecumā. Bet varbūt tieši tad mani tas nemaz nesatrauks?

Mana mamma reiz teica, ka tieši ap trīsdesmit gadiem bijis visgrūtāk tāpēc, ka vispār bijis jāpieņem fakts, ka tu noveco. Nebūsi mūžam iekonservēts tādā stāvoklī kā divdesmit gadu vecumā. Ja pieņem šo procesu, tad var sākt izbaudīt dzīvi, nevis šausmināties par katru jauno grumbu un plus vienu centimetru vidukļa apkārtmēram.

You may also like