Mīlēt bērnus nozīmē dot viņiem iespējas

lauj-berniem-izpausties

Mēs mīlam sākotnēji savus vecākus. Tad iemācamies mīlēt arī sevi. Pamazām dzīve piešķir mums aizvien vairāk “elementu”, kurus varam iemīlēt un mīlēt. Draugi, paziņas… Kādā brīdī no visa sastaptā cilvēku pūļa atdalās tas, ko iemīlam kā savu “otru pusīti”. Protams, ne uzreiz, ne gludi, ne bez asumiem. Dzīves laikā iemācamies pārstāt mīlēt, iemācāmies aizmirst, sāpināt, piedot. Un tad mūsu dzīvē parādās bērni. Un tikai tajā brīdī mēs saprotam, ko nozīmē mīlestība. Tad rodas apskaidrība par to, ka viss pārējais ir bijis tikai aizraušanās, patika, simpātijas… Tā “pa īstam” mēs mīlam tikai savus bērnus.

Kādi ir bērni? Uz šādu jautājumu jūs saņemtu miljoniem dažādu atbilžu. Jo katrs vecāks atbildēs savādāk, pa savam, tā, kā viņš izjūt savu mīlestību. Protams, mamma var teikt, ka bērns ir troksnis, negulētas naktis un sirmi mati. Tomēr, ja mammai liks pateikt, ko viņa mīl par visu vairāk, viņa atbildēs – bērnu, savu bērnu. Vai viņa ietu tam visam cauri vēl reiz? Protams, viņa atbildētu daudz nedomājot.

Bērni ir jāmāca. Bet pirms sākam audzināt un mācīt, paskatīsimies uz sevi. Vai mēs esam tādi vecāki, no kuriem var iemācīties labu? Mēs taču negribam bērniem mācīt sliktu. Vai mēs esam kristīti, vai lamājamies, vai darām pāri tiem, kas vājāki? Šeit zelta domu grauds ir tas, ka sākumā audzināsim sevi, tikai tad ķersimies pie saviem bērniem.

Dažkārt šķiet, ka mūsu bērni izdara nepareizas izvēles. Un tad vecāki pieļauj kļūdu sākot “pāraudzināt”, mēģinot uzspiest savādāku viedokli, savādāku redzējumu.

STOP!

Šajā brīdī pārtrauciet, tas nav pareizi, tas nav veselīgi ne vecākiem, ne bērniem! Bērns ir individualitāte. Katra viņa izvēle ir pareiza, jo tā ir VIŅA izvēle. Jā, vecāki nedrīkst pieļaut narkotikas, kriminālas izdarības. Bet vecāki nedrīkst LIKT izvēlēties hobijus, draugus, iemīļoto mūziku utt.

Man ir stāsts par izvēlēm. Stāsts, kas pierāda, ka bērni ir stiprāki par vecākiem, viņi tā vai tā izdara tādas izvēles, kādas uzskata par pareizām. Stāsts par Ivo.

“Ivo tika audzināts strikti. Vecāki viņam centās padot visu jau “gatavu, uz paplātes”. Tā kā abi vecāki bija mūziķi, arī Ivo draudēja tāds pats liktenis – mūzikas skola, kursi un apmācības, vokālās nodarbības. Tas viss viņam bija piegriezies tik tālu, ka viņš sāka bēgt no skolas, neapmeklēt nodarbības, kļuva par ļoti sliktu skolnieku. Protams, vecāki bija nikni, viņi vārījās katrreiz, kad atklāja, ka Ivo atkal pavada laiku pie vectēva – galdnieka. Jā, puikam patika darboties ar koku. Un vectēvs viņam to ļāva. Jo puikam sanāca.

Ivo novērsās no vecākiem. Vecāki jutās vīlušies. Viņi neticēja un pat negribēja iztēloties, kādu kaunu puika sagādās viņu ģimenei – parasts galdnieks. Tomēr vectēvs ticēja, viņš ļāva puikam darboties, ļāva pāris reizes ieriezt pirkstos un ieraut skabargu.

Pēc gadiem Ivo jau bija pazīstams kā dizaina mēbeļu ražotājs. Bāra krēsli bija viņa lielākā aizraušanās. Bāra krēsli, kas atgādināja mākslas darbus. Viņš mīlēja koku – dizaina bāra krēsli, gultas romantiskām guļamistabām, skapji – tas viss un ne tikai bija Ivo sirdī. Viņš radīja. Un strādājot nekad nedziedāja, jo mūzika viņam riebjas kopš bērnības.”

Ticiet saviem bērniem. Ļaujiet pamēģināt to, kas šķiet interesants. Tas nekas, ka hobiji visdrīzāk mainīsies ik pa mēnesim. Nekad nedomājiet par to, cik naudas iztērēsiet tam, lai samaksātu par nodarbībām. Labāk padomājiet par stabilu savu bērnu nākotni, par to, lai viņi būtu laimīgi pirmām kārtām!

You may also like