Cik cilvēku, tik stāstu

stasti

Katram cilvēkam savs stāsts. Vienam īsāks, otram garāks. Kāds savu stāstu sāk stāstīt kā patīkamu, mīļu un rūpju pilnu, kāds cits – sāpēm pilnu un rūgtu kā apiņi. Tomēr nav nekā unikālāka kā cilvēka stāsts.

Zaudētā cīņa

“19 gadi un mana pirmā datortomogrāfija. Datortomogrāfija izklausās pēc kaut kā šķietami sarežģīta, vai ne? Bet tā nav. Es apgūlos bez emocijām vienkārši gaidīju, ka tas viss ātrāk beigsies. Datortomogrāfijas kabinets, kuru apmeklēju atradās poliklīnikā netālu pie mājām (https://www.vca.lv/datortomografija.html)

Es jau tad zināju, ka rezultāti nebūs iepriecinoši. Es jau biju pārtraucis cīnīties. Tikai tāpēc, ka piekusu. Piekusu no zālēm, procedūrām, līdzcilvēku žēlošanas un no pašas slimības. Es aizvēru acis un padevos. Es zaudēju cīņu ar slimību…”

Sagaidot jaunu dzīvību

“Tieši pusnaktī es sajutu, ka kontrakcijas beidzot ir īstas. Manī modās nevis bailes, bet patīkams satraukums. Es tūliņ laidīšu pasaulē savu dēliņu, jaunu dzīvību, es viņu turēšu rokās! Es vēlreiz pārskatīju savas dzemdību somas saturu, noglaudīju vēderu un iegāju dušā, lai relaksētos. Mazais pavisam drīz būs klāt…

Jau pēc 5 stundām, kas ir ātri pirmajām dzemdībām, es izdzirdēju sava mazuļa pirmo raudienu. Tas bija brīnišķīgi. Mazo uzlika man uz vēdera un es sajutu to, kas visu šo laiku kustējies manī. Viņš raudzījās manī savām lielajām acīm un es sapratu, kas ir īsta mīlestība. Mīlestība bez robežām, bez prasībām un bez kompromātiem.”

Ģimenes nams

“Jau no agra vecuma es zināju, ka celšu māju pats savām rokām. Un tagad, kad man jau ir 42 gadi, es lepni varu teikt – katrs ķieģelis šajā namā ir manas rokas iemūrēts. Mani neuztrauca ne būvmateriāli, ne dūmvadu cenas, ne citas izmaksas. Jo katrs cents, ko esmu iztērējis savā namā ir to vērts. (Dūmvadi cenas).

Es mīlu savu māju un negrasos to atdot svešās rokās. Es esmu izpildījis savu vīrieša pienākumu – uzcēlis māju, iestādījis ozolu savā pagalmā, radījis dēlu, pat trīs. Un es mīlu savu ģimeni.”

Diena tikai mums

“Es biju uztraukusies, ellīgi uztraukusies! Mūsu kāzu diena, kas pienāca TIK ātri. Es sēdēju zīda halātā ar šampanieša glāzi rokā draudzenes mājās, kamēr ap mani čubinājās friziere un vizāžiste. Es biju tik laimīga, laimīgi satraukta!

Kad uzvilku savu kāzu kleitu, man acīs sarietās asaras – es biju tik skaista, citāda, nekā ikdienā, šķietami pavisam cits cilvēks.

Brīdis, kad mēs satikāmies… Es redzēju tik ļoti pārvēršamies savu topošo vīru, viņš manī skatījās ar tik lielu mīlestību, kādu nekad vēl nebiju redzējusi ilgi pazīstamajās acīs. Brīdis, kad viņš uzvilka man pirkstā gredzenu, brīdis, ka teicām viens otram JĀ. Šos mirkļus es neaizmirsīšu nekad, nekad, nekad. Mīlestība.”

Zaudējums

“Mēs nenojautām, ka vectēvs ir slims. Viņš taču visu laiku bija tik darbīgs, aktīvs, nekad nesūdzējās! Jā, arī viņš pats nezināja par postošo slimību, kas jau krietnu laiku iznīcināja viņa plaušas.

Es atceros, kā iegāju palātā, kurā viņš gulēja. Es negribēju viņu pazīt tādu. Tas vairs nebija viņš. Acis nemirdzēja, vaigi bija iekrituši. Viņš nespēja parunāt, bet gribēja man ko teikt. Un tai brīdī mana sirds tā sažņaudzās kā nekad dzīvē. Es nespēju saprast savu pašu tuvāko cilvēku, nespēju viņam atbildēt. Es tikai sēdēju uz blakus gultas malas un riju sāpju kamolu un asaras.

Kad es izgāju no palātas, asaras vairs nebija iespējams valdīt. Tās plūda aumaļām. Es zināju, ka ar to viss ir beidzies.

Bērēs es gaudoju kā pamests kucēns. Visi sanākušie zināja, cik ļoti labas bija mūsu attiecības. Viņš mani uzaudzināja. Bet es nespēju pieiet pie zārka. Vienkārši nespēju.”

Katram savs stāsts

Ikviens cilvēks varētu uzrakstīt ne tikai stāstu vien. Veselu romānu par sevi un savu dzīvi. Jo tik daudz ir pieredzēts un izdzīvots, tik daudz kas vēl gaidāms. Mēs taču nevaram paredzēt, kas notiks tūliņ, pēc minūtes. Liekas, viss taču ir izplānots. Bet tā nav. Liktenis ar vienu pieskārienu dzīvi mēdz sagriezt kājām gaisā…

You may also like